Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”
Latvijas Republikas Krimināllikuma 74.1. pants paredz atbildību par genocīda, nozieguma pret cilvēci un kara nozieguma publisku slavināšanu, noliegšanu vai attaisnošanu. Par to paredzēts sods līdz sešiem gadiem. Vai tas attiecas arī uz šādu noziegumu pielīdzināšanu pavisam cita veida notikumiem, to pašlaik vērtē Ģenerālprokuratūra.
Iemesls tam ir Saeimas deputātes Viktorijas Plešakānes izteikumi 2. maija Saeimas sēdē, kur viņa apgalvo, ka 1941. un 1949. gada staļiniskajās represijās esot cietuši ievērojami mazāk, nekā pēc neatkarības atgūšanas, kad, citējot Pleškāni, “300 tūkstoši (..) paši deportēja sevi uz citām valstīm”.
Kas ir no “Stabilitātei” saraksta ievēlētā, bet nu jau no frakcijas izslēgtā deputāte Pleškāne, kura vairāk pazīstama ar to, ka bijusi iesaistīta dažādos sīkos politiskos skandālos un ļoti satuvinājusies ar Aināra Šlesera vadīto partiju? Ko par viņas izteikumiem saka citi parlamentārieši, eksperti un politiski represētie? Un vai šādus izteikumus vajadzētu laist gar ausīm, uztverot to kā daļu no vārda brīvības vai tomēr ne?
KLAUSIES:
