Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”
“Rusofobija”, “Politiskās represijas”, “Nebrīve”, “Visatļautība” – ar šādiem atslēgvārdiem vietne “antifashistcom.livejournal.com” aprīļa beigās publicēja rakstu par Igaunijas iekšlietu ministra un citu varas iestāžu centieniem panākt Igaunijas Pareizticīgās baznīcas, kas joprojām ir pakļauta Maskavas patriarhātam, atteikšanos no saitēm ar Maskavu.
Par notiekošo Igaunijā raksta arī citas prokremliskās vietnes, piemēram, “baltija.eu”, pauž, ka Igaunijas Pareizticīgā baznīca “pa neoficiāliem kanāliem” aicina par sevi aizlūgt, tā cerot pasargāties no specdienestu spiediena. “Latvijas Avīzei” zināms, ka satraukums tiek raisīts arī Latvijas pareizticīgo vidū.
Nenorobežojas no Maskavas
Igaunijā ir divas pareizticīgās baznīcas: viena no tām ir Maskavas pakļautībā, un ar to varas iestāžu attiecības saasinājās pēc tam, kad no Igaunijas tika izraidīts tās metropolīts Jevgēņijs, kas ir Krievijas pilsonis. Maskavas patriarhāta baznīcā pārsvarā pulcējas tie, kuri Igaunijā ieceļojuši padomju gados un tai ir salīdzinoši daudz – 35 – draudzes. Savukārt otra ir Igaunijas Apustuliskā pareizticīgā baznīca, kas vairāk sevi identificē ar grieķu pareizticību, un tai Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs piešķīris autonomiju savā jurisdikcijā. Šim baznīcas atzaram Igaunijā ir garāka vēsture, taču tai ir mazāk draudžu.
Krievijas Pareizticīgā baznīca, ko vada Maskavas patriarhs Kirils, martā paziņojusi, ka Krievijas uzsāktais karš ir svēts, turklāt tas vērsts ne tikai pret Ukrainu, bet visu Rietumu pasauli.
Krievijas ietekmei esot jāpaplašinās pat aiz bijušās Krievijas impērijas robežām.
Sebastians Rimesteds, reliģiju pētnieks no Leipcigas Universitātes, marta beigās vietnē “talkabout.iclrs.org” rakstīja: “Krievijas Pareizticīgās baznīcas retorika par notiekošo karu Ukrainā ir ne tikai sarežģīts jautājums pareizticīgo bīskapiem un ticīgajiem Ukrainā, bet arī rada īpaši sarežģītu dilemmu pareizticīgajām baznīcām Baltijas valstīs. Igaunijā, Latvijā un Lietuvā Pareizticīgā baznīca galvenokārt ir pēcpadomju krievu minoritātes reliģiskā mājvieta, lai gan visās trijās valstīs ir arī pamanāmi un ietekmīgi pareizticīgo pārstāvji, kuri sevi neidentificē kā krievus.” Turpinājumā viņš min, ka visās trijās Baltijas valstīs ticis sagaidīts, ka pareizticīgās baznīcas norobežosies no Maskavas, taču ne visās valstīs tas noticis vienādā mērā. Visā pasaulē vērojama pareizticības šķelšanās “grieķu” un “krievu” grupējumos, tomēr īpaši spilgti tas izpaužas Baltijas valstīs.
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs “Latvijas Avīzei” arī teic:
“Kirila kara propaganda pasliktinājusi attieksmi pret Maskavas patriarhātam piederīgajiem pareizticīgajiem ārpus Krievijas un tās sabiedroto robežām,
kā arī iedibinājusi spriedzi starp Maskavas patriarhātu un baznīcām, kas publiski norobežojas no patriarha uzskatiem vai no pakļautības patriarham. Konstantinopoles patriarhāts pasaules kontekstā gūst lielāko atbalstu kā alternatīva Maskavai, kuru varētu izvēlēties tie, kuriem nav pieņemama Maskavas pozīcija.”
Baznīca kā teroristiska organizācija
Uzbrukumi Igaunijai prokremliskās vietnēs, slēpjoties aiz reliģiskās brīvības, parādījās brīdī, kad Igaunijas parlaments gatavojās pasludināt Maskavas patriarhātu par teroristisku organizāciju. Šopirmdiem šis lēmums pieņemts. Kaimiņvalsts parlamentārieši paziņojumā norāda, ka atbalsta reliģijas brīvību, tomēr mūsdienu situācijā “valstij jāaizsargā iedzīvotāji pret teroristisku un citu veidu naidīgu propagandu”. Parlamenta vērtējumā Maskavas patriarhāts šobrīd apdraud Igauniju.
Vienlaikus piebilsts, ka parlaments vēršas tieši pret Maskavas patriarhātu, nevis pareizticīgajiem kopumā.
Tomēr būtisks ir jautājums, kādas sekas uz pareizticīgajiem Igaunijā atstās šis parlamenta lēmums. Igaunijas Iekšlietu ministrijas Reliģisko lietu departamenta padomnieks Ringo Ringve, jautāts par Maskavai pakļauto draudžu nākotni, “Latvijas Avīzei” skaidri neatbildēja, vien sacīja, ka tām pašām būs jālemj sava nākotne. Savā vietnē internetā Igaunijas Iekšlietu ministrija uzsver: katra pareizticīgo draudze ir juridiski patstāvīga, kas liek domāt, ka ir tiesīga atšķelties no Maskavas patriarhāta.
LU Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņ. Andrejevs prognozē, ka Maskavas patriarhātam piederošā Igaunijas Pareizticīgā baznīca būs spiesta vienā vai citā veidā saraut attiecības ar Maskavas patriarhātu.
“Redzams, ka Igaunijas valdība demonstrē atklātu dialogu ar baznīcu, kurā iesaistās arī Igaunijas luterāņu bīskaps, un kurā ir dzirdama arī pareizticīgo balss iepretī ierastai pareizticīgo klusēšanai Latvijā.
Visticamāk, baznīcas eparhijas un draudzes, kā arī Tallinas Ņevas Aleksandra katedrāle mainīs savus statūtus un šādā veidā apliecinās savu lojalitāti, kā arī vēlmi turpināt darbu un savu nepiekrišanu Maskavas patriarha Kirila veiktajam Krievijas agresijas attaisnojumam,” teic Ņ. Andrejevs.
Biedē, ka slēgs klosteri
Igaunijā atrodas arī nozīmīga pareizticīgo svētvieta – Pihtitsas klosteris, kas joprojām ir tiešā Maskavas patriarha Kirila pakļautībā. Kā skaidro Ņ. Andrejevs, klosteriem pareizticībā ir īpaša nozīme. Tie ir garīgas dzīves centri, kas uzrunā ticīgos ārpus klosteriem, kā arī ieinteresē laicīgo sabiedrības daļu, jo tie var būt nozīmīgi kultūras pieminekļi un ir gan kā svētceļojumu, gan tūrisma objekti. Pihtitsas klosteri apciemo gan Igaunijas, gan arī kaimiņvalstu iedzīvotāji, kas liecina par tā simbolisko ietekmi pāri valsts robežām. Tas dibināts 1891. gadā un ir nozīmīgs Igaunijas pareizticības vēstures piemineklis. Tajā atrodas vairākas pareizticīgajiem nozīmīgas ikonas.
“Igaunijas Pareizticīgā baznīca aicina lūgties saistībā ar Igaunijas specdienestu pastiprināto spiedienu,” aprīlī raksta vietne “baltija.eu”. Foto: Ekrānuzņēmums no baltija.eu
Igaunijas iekšlietu ministrs Lauri Lēnemetss aprīļa beigās turp devās, lai ar klostera vadītāju spriestu par tā nākotni pēc Maskavas patriarhāta atzīšanas par teroristisku organizāciju. Savukārt antifašistu vietne to interpretē tā, ka ministrs pieprasījis “saraut saites” ar Maskavu, pretējā gadījumā draudot slēgt klosteri. Gan Krievijas vēstniecība Igaunijā, gan arī Maskavas patriarhāta pārstāvji jau paguvuši apvainot Igaunijas varas iestādes, ka tās apdraudot reliģisko brīvību un arī konstitucionālās tiesības.
Tikmēr Igaunijas Iekšlietu ministrija savā vietnē publicētajā paziņojumā atzīst, ka valsts mērķis ir panākt, lai Igaunijas pareizticīgo baznīcai vairs nebūtu ne juridisku, ne kanonisku saišu ar Maskavas patriarhātu, taču par klostera slēgšanu nav runāts.
Ministrs sacījis, ka nav problēmu klosteri laicīgajā ziņā juridiski atdalīt no Maskavas pakļautības, bet sarežģītāk tas esot baznīcas tiesību dēļ.
Pašu tikšanos klosterī viņš vērtēja kā siltu un atklātu.
Arī klosteris savā tīmekļa vietnē vēstījis par tikšanos ar ministru. Iespējamā slēgšana nav pat pieminēta, vairāk runāts par juridiskām un vēsturiskām saitēm, kas saista klosteri ar Maskavas patriarhātu, kā arī uzsvērts, ka klosteris sevi politiski nekad nav sakompromitējis. Tiesa, no ziņas var noprast, ka pats klosteris uzskata, ka pareizākais risinājums būtu, lai Igaunijas valdība ierosina Maskavas patriarham Kirilam atteikties no savas varas pār klosteri. Jāsaka gan, ka, visticamāk, Kirils šādu atteikšanos nepaudīs. Kā zināms, Krievija nav radusi atteikties no savas ietekmes.
Igaunijas pareizticīgās baznīcas metropolīts Jevgeņijs, laicīgajā pasaulē Krievijas pilsonis Valērijs Rešetņikovs. Foto: Wikipedia.org
Ņ. Andrejevs lēš, ka Pihtitsas klostera atteikšanās no Maskavas pakļautības varētu būt ilgāka nekā pareizticīgo draudžu gadījumā. Viņš piekrīt klostera pārstāvjiem, ka kanoniski atbrīvot to no pakļautības varētu vien Maskavas patriarhs: “Iespējams, ka klosteris atradīs ceļu, kā šo jautājumu risināt juridiski vai kanoniski, bet iespējams arī, ka Pihtitsas klosteris varētu palikt par Maskavas patriarhāta salu Igaunijā.” Viņš uzskata, ka kādu laiku klostera attiecībās ar valsti varētu būt spriedze, bet, visticamāk, tas ievērojami neierobežos tā dzīvi un darbību.
Jautāts, vai Igaunijas politiskie lēmumi aizskar ticības brīvību, Ņ. Andrejevs atbildēja: “Ja valsts redz reliģiskas organizācijas darbībā draudus sabiedrības drošībai, tā likuma noteiktajā kārtībā var iejaukties tās darbībā. Valstij gan ir jāizvairās no vispārinājumiem un diskriminācijas, kas ļautu ierobežot reliģiskai organizācijai piederīgo tiesības un šo cilvēku izstumšanas no sabiedrības, saglabājot dialogu ar reliģiskām organizācijām un nodrošinot piederīgo tiesības integrēties kopienā.”
Igaunijas iekšlietu ministrs Lauri Lēnemetss, apmeklējot Pihtitsas klosteri, tikās ar tā vadītāju igumeni Filaretu.
Foto: Igaunijas Iekšlietu ministrija
