Iedzīvotāju pretestība var “aprakt” litija baterijas

Olafs Zvejnieks/”Latvijas Avīze”, Katarina Baletiča/”Balkan Insight” / Latvijas Avīze

Ik gadu Latvijā ieved vairāk nekā astoņus miljonus jeb 400 tonnu dažādu bateriju un akumulatoru, taču nodod 190 tonnas izlietoto bateriju, kuras tālāk pārstrādei ved uz Vāciju.

Tā kā puse bateriju sadzīves atkritumu miskastē, kur ņemt jaunas? Tāpēc lielu litija iegulu atklāšana Serbijā ir raisījusi gan milzu komerciālo interesi Eiropā, gan arī lielus iedzīvotāju protestus.

Pēdējo desmit gadu laikā litijs kļuvis par galveno metālu, no kura atkarīgs, vai cilvēcei izdosies atteikties no fosilās degvielas izmantošanas un pāriet uz masveida elektrifikāciju. Un kā nu ne – jo tieši litijs, kurš nepieciešams šobrīd visefektīvākajās baterijās un akumulatoros, izšķirs, vai cilvēcei izdosies pietiekamos daudzumos uzkrāt dienas laikā lēti, no atjaunojamiem resursiem iegūto elektroenerģiju, lai izmantotu to vakaros, kad ir lielākais pieprasījums pēc tās. Tieši šī iemesla dēļ litiju mūsdienās bieži dēvē par balto zeltu – gan tā vērtības, gan arī radītās ažiotāžas dēļ.

Pasaule atkarīga no litija

Litijs ir vieglākais pasaulē eksistējošais metāls – tā atomi radušies Visuma eksistences pirmo triju minūšu laikā, uzreiz pēc divu Visumā izplatītāko elementu – ūdeņraža un hēlija – rašanās. Pārejā uz tādu ekonomiku, kas būtu klimatneitrāla, gan pasaule, gan Eiropas Savienība (ES) ir atkarīgas no samērā nedaudzām atrastajām litija iegulām pasaulē.

50% no visas pasaules litija izejmateriāla formā šobrīd iegūst Ujuni sāls laukos Bolīvijā, kas būtībā ir milzīgs izžuvis sālsezers, taču šī izejmateriāla pārstrāde līdz ražošanā izmantojamam materiālam galvenokārt notiek Ķīnā. Eiropas Savienība 90% no tai vajadzīgā litija šobrīd importē. 2020. gadā ES pieprasījums pēc litija bija 4900 t gadā, tad 2030. gadā tas būs astoņarpus reizes lielāks – 42,3 tūkstoši t gadā, bet 2050. gadā – 70,5 tūkstoši t – tā liecina pērn Eiropas Komisijas veiktais pētījums “Piegādes ķēžu un materiālu pieprasījuma analīze stratēģiski svarīgajās tehnoloģijās un sektoros ES”.

Minerāla jadarīta iegulas, kas satur divus komerciāli svarīgus elementus – jau minēto litiju un keramikas un stikla ražošanā svarīgo boru –, Jadaras ielejā atklāja britu–austrāliešu kalnrūpniecības gigants “Rio Tinto” 2004. gadā. 

Sākotnēji tika vērtēts, ka iegūstamā litija apjoms Jadarā varētu veidot pat 10% no pasaules pieprasījuma pēc šī metāla, vēlāk šīs prognozes tika samazinātas, taču, neskatoties uz to, Jadaras litija iegulas vienalga ir vienas no lielākajām pasaulē.

Protestē, baidoties no piesārņojuma

2017. gadā “Rio Tinto” un Serbijas valdība parakstīja saprašanās memorandu par litija ieguvi un pārstrādi Serbijā – bija paredzēts, ka ieguve sāksies 2023. gadā, taču 2020. gadā, pēc tam kad “Rio Tinto” raktuvju paplašināšanas procesā Austrālijā sprāgstvielu izmantošanas dēļ tika neatgriezeniski sagrauta ļoti nozīmīgā Jūkanas ala, kuru cilvēki nepārtraukti apdzīvojuši pēdējos 46 tūkstošus gadu un kas tādēļ tika uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem šāda veida arheoloģiskajiem objektiem pasaulē, Serbijā sāka pieaugt bažas par litija raktuvju ietekmi uz dzīvi valstī. Tās sākās ar akadēmiskām debatēm, bet drīz vien pārauga masveida ekoloģiskajos protestos. Protestētāji uzskata, ka litija un bora ieguve un pārstrāde draud ar 2000 ha aramzemes izmantošanas pārtraukšanu, gruntsūdeņu, kā arī Jadaras un Drinas upju piesārņošanu – te gan jāatzīmē, ka akadēmiskās aprindas nav vienotas šo risku vērtējumā, ir arī tādi zinātnieki, kas mudina uzticēties “Rio Tinto” solījumiem par augstāko vides standartu ievērošanu. 2021. gadā šie protesti sasniedza tādus mērogus, ka tika bloķēti valsts galvenie autoceļi un notika masveida demonstrācijas

Sabiedrības spiediena dēļ 2022. gada janvārī Serbijas valdība atcēla visus līdz šim pieņemtos administratīvos aktus, kas bija saistīti ar Jadaras projektu. “Visi administratīvie akti, kas saistīti ar “Rio Tinto” un “Rio Sava” (“Rio Tinto” Serbijas filiāle), visas atļaujas, lēmumi un viss pārējais ir anulēts. Ar to viss, kas saistīts ar “Jadaras” un “Rio Tinto” projektu, ir beidzies,” toreiz teica Serbijas premjerministre Ana Brnabika.

Taču nedaudz vairāk kā pēc diviem gadiem, šī gada augustā, Serbijas Konstitucionālā tiesa atcēla šo valdības lēmumu, paziņojot, ka tas ir antikonstitucionāls. Pēc tam valdība atkal paziņoja par teritorijas plānojuma atsākšanu Jadaras projektam un atļauju izsniegšanas procesa atsākšanu. 

Tas izraisīja skandālu – opozīcija un dabas aktīvisti apsūdzēja valdību sabiedrības maldināšanā un paziņoja, ka tagad tie centīšoties panākt tādas izmaiņas likumdošanā, kas aizliegtu Serbijā izmantot litija un bora rūdu. 

Pagaidām nekāda litija raktuvju būve vēl nav pat sākta, bet “Rio Tinto” šobrīd gaida Vides aizsardzības ministrijas lēmumu par veicamās ietekmes uz vidi novērtējuma apjomu.

65% zemes – uzņēmuma rīcībā

Ceļš, kas ved uz vērtīgā minerāla iegulām Jadaras ielejā, iet gar vietējo zemnieku mājām, kuri bieži vien redzami māju priekšā, un lekniem zaļiem mežiem. Taču, nonākot kalnrūpniecības objekta būvniecībai paredzētajā teritorijā, šo ainu nomaina pavisam cita – tukšas, pamestas mājas, kurām lielākoties jau noņemti jumti, un to priekšā atrodami brīdinoši uzraksti – “briesmas”, “norobežota teritorija”, “ieeja tikai ar atļauju”. Šīs mājas un zemi britu–austrāliešu kalnrūpniecības gigants “Rio Tinto” jau nopircis plānoto raktuvju attīstībai, un līdz šim brīdim uzņēmums ieguvis gandrīz 65% no raktuvēm un rūdas pārstrādes rūpnīcai nepieciešamās zemes, vēl atlikuši 35% jeb 209 zemesgabali.

Tuvējo ciematu – Gornje Nedeljica un Brezjakas – iedzīvotāji iebilst un pretojas šim plānam, un viņus atbalsta arī apkārtējo pilsētu iedzīvotāji. “No 52 pārcelšanās procesā iesaistītajām mājsaimniecībām 51 ir pārdota labprātīgi, vēl atlikusi tikai viena mājsaimniecība. Šī atlikusī mājsaimniecība atrodas vienā no 209 vēl apgūstamajiem zemes gabaliem. Par jaunu zemes iegādes kārtu šobrīd vēl nav pieņemts lēmums,” skaidrojusi “Rio Tinto”.

Bažas par lauksaimniecību un ūdeni

Projekta pretinieki parasti izceļ to, ka Jadaras ielejas teritorija, kur plānotas raktuves, ir lauksaimniecības reģions ar labu ūdens kvalitāti. Viņi baidās, ka ieleja tiks iznīcināta un lauksaimnieciskā darbība tur vairs nebūs iespējama. “Rio Tinto” gan šos apgalvojumus noraida un apgalvo, ka pat raktuvju tuvumā būs iespējams audzēt dārzeņus un augļus, kā arī ražot piena produktus.

Šī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Jākobs Stausholms šī gada septembrī apmeklēja Serbiju. Tiekoties ar nelielās Ļubovijas pilsētas iedzīvotājiem, viņš paziņoja par sešiem uzņēmuma solījumiem Serbijai. 

Tie ietver apņemšanos, ka plānotās raktuves būs modernas un drošas, ka celtnieki, kas tās būvēs, un darbinieki, kas vēlāk strādās raktuvēs, dzīvos raktuvju apkārtnē, ēdīs vietējo ēdienu un dzers vietējo ūdeni, 

ka visa raktuvju un pārstrādes rūpnīcas darbība tiks rūpīgi uzraudzīta visos to celtniecības un darbības posmos, ka uzņēmums atklāti un patiesi komunicēs ar Serbijas sabiedrību, ka gadījumos, ja tiks pieļautas kļūdas, tās tiks atklāti atzītas un to sekas labotas, un, visbeidzot, ka “Rio Tinto” un tās darbinieki strādās pie tā, lai iegūtu Serbijas sabiedrības uzticēšanos.

J. Stausholms noliedza, ka rūdas pārstrādes procesā tiks izmantots vietējo upju ūdens, paziņojot, ka rūdas skalošanai un tvaika ieguvei nepieciešamo ūdeni iegūs no gruntsūdeņiem un 70% šī ūdens tiks izmantoti atkārtoti, bet tā daļa, kas tiks novadīta atpakaļ vidē, tiks attīrīta. Stausholms arī paziņoja, ka šādas sistēmas izveidei tiks papildus investēti 100 miljoni eiro. Arī “Rio Tinto” Serbijas filiāles ārlietu direktors Emīls Atanasovskis augustā laikrakstam “Balkan Insight” teica, ka ūdens piesārņojuma objektā nebūs un CO2 izmeši tajā nepārsniegs likumā noteiktās robežas. Tomēr viņš pieļāva, ka kaut kāda ietekme uz vidi ir neizbēgama un arī ainava var mainīties.

Vides inspektori nespēšot uzmanīt sērskābi

Tomēr apgalvot, ka Serbijas sabiedrības bažas ir rimušas, būtu pāragri. Viens no iebildumiem saistīts ar lielo sērskābes daudzumu, kas būs nepieciešams ražošanai. Taču, iespējams, lielākās bažas rada tas, ka Serbijai nav pietiekami spēcīgu kontrolējošo iestāžu un likumdošanas bāzes. Lai spētu kontrolēt lielus kalnrūpniecības objektus, vides uzraudzības inspektoru skaits ir nepietiekams un jau tagad valstī ir daudz vides problēmu, ar kurām nespēj tikt galā. “Mēs jau tā nespējam tikt galā ar vides problēmām un tagad mēs radām jaunu milzīgu problēmu,” paziņoja Belgradas Universitātes Ķīmijas fakultātes profesors un opozīcijā esošās Demokrātiskās partijas prezidenta vietnieks Branimirs Jovancicēvičs.

Viņš piebilda, ka šis projekts ir riskantāks nekā citi kalnrūpniecības objekti Serbijā, jo 

litija karbonāta ieguves process ir agresīvāks nekā citi rūdas pārstrādes procesi sērskābes izmantošanas dēļ, kā arī tādēļ, ka raktuves tiks atvērtas vienā no “auglīgākajām un ar ūdeni bagātākajām teritorijām Serbijā”.

“Ieguvums no šādām raktuvēm nevar kompensēt zaudējumus, kas tiks nodarīti [videi],” sacīja Jovancicēvičs. Viņam piekrīt arī Belgradas Universitātes Kalnrūpniecības un ģeoloģijas fakultātes atvaļinātais hidroģeoloģijas profesors Zorans Stevanovičs, kas uzskata – Jadaras projekts ir ievērojami riskantāks, salīdzinot ar citiem kalnrūpniecības projektiem Serbijā. “Tas ir riskantāks rūdu ziņā, kas jāiegūst, jāpārstrādā un jātransportē, kā arī ar to, ka objektā ir jānogādā ievērojams daudzums skābes,” viņš teica, piebilstot, ka “Rio Tinto” nav nekādas pieredzes litija ieguvē.

Tāpat zinātnieki apgalvo, ka pastāv nopietni ar plūdiem vai zemestrīcēm saistīti riski, piemēram, plūdu iespējamība Jadaras upē kopš gadsimta sākuma ir ievērojami pieaugusi. Šādi plūdi piesārņojumu, kas atrodas nosēddīķos vai raktuvju izgāztuvē, var novadīt upēs. Jebkurš šāds negadījums apdraudētu ne tikai Jadaras ieleju, bet arī Mačvas apgabalu, kas atrodas 17 km lejup pa upi, – tas ir viens no svarīgākajiem Serbijas dzeramā ūdens apgādes avotiem. Profesors Stevanovičs apšauba iecerēto raktuvju uzraudzības drošumu arī tāpēc, ka Serbijā ir vāja vides likumdošana un nepietiek inspektoru, lai kontrolētu šo likumu ievērošanu. 

“Peļņa vienmēr būs pirmajā vietā, nevis vides aizsardzība. To jau var redzēt citos kalnrūpniecības objektos,” 

viņš teica, piebilstot, ka Serbijā ir vairāk nekā 250 vietas, kur kalnrūpniecības atkritumi tiek vienkārši apglabāti.

Visbeidzot serbu ekonomisti Zorans Drakuličs, Bosko Mijatovičs, Danica Popovičs un Dežans Soskičs šī gada oktobrī publicēja rakstu, kurā norādīja, ka apšauba peļņu, ko Serbija varētu gūt, īstenojot Jadaras projektu. Viņi uzskata, ka Serbija projekta īstenošanas laikā varētu gūt ne vairāk kā 17,4 miljonus eiro gadā, kas ir tikai 2,6 eiro uz vienu iedzīvotāju.

Neapmierinātības politiskie iemesli

Akadēmiķis un Serbijas Zinātņu un mākslas akadēmijas loceklis ģeologs Vladica Cvetkovičs saka, ka Serbijā notiek “tipiska tādas tēmas, kas būtu jārisina profesionālajās aprindās, politizācija”. Viņš skaidroja, ka neredz nekādu būtisku atšķirību starp Jadaras projektu un līdzīgiem ieguves projektiem vai ārvalstu investīcijām Serbijā pagātnē. Viņaprāt, tēmu šobrīd politizē opozīcija, un viņš norāda, ka pie gaisotnes, kurā nav vairs vietas dialogam, lielākoties vainojama valdība. “Vainīga ir valdība, kas neļāva cilvēkiem izteikties,” teica Cvetkovičs un piebilda, ka šobrīd valda milzīga neuzticība pašreizējai valdībai, kas palielina pretestību šim projektam.

Viņš uzskata, ka, visticamāk, turpmākajā cīņā par šo projektu opozīcija centīsies uzturēt protestus un radikalizēt tos, bet valdība, iespējams, vērsīsies ar represijām. Savukārt, ja protesti norims, valdība “projektu virzīs pilnīgi nedemokrātiskos apstākļos”. “Nav neviena laba scenārija – no divām negatīvām lietām nevar rasties nekas pozitīvs,” pesimismu neslēpa Cvetkovičs.

Eiropa jau finansē vidi Serbijā

Savukārt Eiropas Komisijas runaspersona iekšējā tirgus, aizsardzības industrijas, kosmosa jautājumos Johanna Bernsela norādīja, ka ikvienam, kurš izmanto kādas pasaules raktuves, tas jādara tādā veidā, lai nodrošinātu pasaulē augstāko vides standartu piemērošanu. “Tas ir viens no mūsu stratēģiskās partnerības ar Serbiju izejvielu jomā galvenajiem mērķiem. 

Stratēģiskā partnerība paredz, ka piemērojamais normatīvais regulējums un prakse ir saskaņoti ar Eiropas noteikumiem, standartiem un pieejām, kas ir visstingrākie pasaulē. 

Turklāt jebkuram materiālam un izstrādājumam, ko laiž ES tirgū, ir jāatbilst ES vides noteikumiem neatkarīgi no materiāla vai preces izcelsmes. Šajā sakarā gribu norādīt, ka vides aizsardzības joma Serbijā jau gūst ES atbalstu. No 2007. līdz 2023. gadam Serbija saņēmusi 582 miljonus eiro ES dotāciju vides aizsardzības projektiem. Ar ES finansējumu esam, piemēram, atbalstījuši gaisa kvalitātes mērīšanas staciju tīkla izveidi, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izbūvi desmit pašvaldībās, ūdensapgādes sistēmu atjaunošanu, termoelektrostaciju radītā piesārņojuma samazināšanas un monitoringa iekārtas, atkritumu izbūvi un to pārvaldības iekārtas, kā arī pretplūdu aizsardzības sistēmas.”

Bernsela arī norāda, ka litijs nav kaut kas, kas ir unikāls tieši Serbijā. Vairākās dalībvalstīs pastāv līdzīgi projekti atšķirīgās brieduma stadijās, tostarp Austrijā, Čehijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Itālijā, Īrijā, Portugālē, Spānijā un Zviedrijā.

Tomēr, ņemot vērā ļoti strauji augošo pieprasījumu pēc litija pasaulē tuvākajos gadu desmitos un tā ierobežotos resursus, no tā, vai izdosies atrast sapratni ar Serbijas sabiedrību un atvieglot tās bažas par litija ieguves radīto kaitējumu dabai, lielā mērā atkarīgas arī Zaļā kursa sekmes Eiropas Savienībā.

Viedoklis

Izrakteņu ieguve nevar būt pilnībā videi draudzīga

Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis: “Kopumā litija ieguve īpašus vides apdraudējumus nerada. Konkrētajā Serbijas gadījumā runa ir par litiju saturošo minerālu jadarītu, kas ir silikātu tipa minerāls un nav īpaši kaitīgs videi. Cik saprotu, galvenais Serbijas ekoloģisko protestu mērķis ir aizsargāt skaisto Jadaras ielejas dabu, un šādām bažām zināms pamats ir, jo derīgo izrakteņu ieguve nekad nevar būt pilnībā draudzīga videi – tiek radīta liela ieguves bedre, ir kaut kādi izmeši, sairdinot minerālu, kaut kādas sastāvdaļas atbrīvojas un tās kaut kur ir jāliek, tiek izmantots zināms daudzums ūdens. Šo ietekmi uz vidi var padarīt pēc iespējas mazāku, taču nevar likvidēt pilnībā. Piemēram, konkrētajā gadījumā viena no problēmām varētu būt pazemes ūdeņu atsūknēšana, lai piekļūtu šo minerālu iegulām. Runa pat nav tik daudz par to, ka tie varētu būt piesārņoti apkārtējie ūdeņi, bet gan par to, ka atsūknētie gruntsūdeņi būs auksti ūdeņi ar nedaudz atšķirīgu minerālvielu sastāvu, un, ievadot tādus vietējās dabiskajās ūdenskrātuvēs, tas var ietekmēt vidi tajos – no tā var ciest gan ūdensaugi, gan zivis.”

Akumulatoru bateriju imports un utilizācija Latvijā

Ik gadu Latvijā ieved vairāk nekā astoņus miljonus jeb 400 tonnu dažādu bateriju un akumulatoru. Šis apjoms pēdējo piecu gadu laikā palielinājies par 100 tonnām.

Ja šo apjomu pārvērstu tikai pirkstiņbaterijās, iznāktu, ka gadā katrs Latvijas iedzīvotājs patērē 8,45 pirkstiņbaterijas.

Gadā Latvijā iedzīvotāji nodod pārstrādei apmēram 190 tonnas izlietoto bateriju.

Dati liecina, ka savākti un pārstrādāti tiek ne vairāk kā 46–50% izmantoto bateriju Latvijā, no vienkārši atkritumos izmestajām vidē nonāk smagie un indīgie metāli – cinks, niķelis, kadmijs, dzīvsudrabs.

Izlietotās baterijas tālāk tiek vestas uz Vāciju, kur tiek pārstrādātas un izmantotas jaunu litija bateriju ražošanai. Diemžēl litija bateriju pārstrādes process šobrīd nav ekonomiski izdevīgs.

Aptaujās secināts, ka videi kaitīgās baterijas Latvijā šķiro vien 55% Latvijas iedzīvotāju, turklāt viszemāko aktivitāti izrāda tieši jaunieši – vien 43% aptaujāto.

Eiropas Savienībā ir noteikti mērķi izlietoto bateriju savākšanai. Līdz 2027. gada beigām dalībvalstīm jāsavāc 63% pārnēsājamo bateriju un līdz 2030. gada beigām šis rādītājs jāpalielina līdz 73%. Latvijā tiek atzīts, ka sasniegt 2030. gada rādītājus būs sarežģīti.

Dati: Valsts vides dienests, Latvijas Zaļais punkts.