Ilze Kuzmina / Latvijas Avīze
Foto: Ekrānuzņēmums no “LSM+”
Sabiedrisko elektronisko mediju tīmekļa vietne “rus.lsm” nupat pārtapusi par “lsm+”, kur ir raksti krievu, angļu, ukraiņu, poļu, baltkrievu valodā, tomēr sabiedrības uzmanības lokā pēdējās dienās tā nokļuvusi ne jau ar zīmola maiņu, bet gan ar rakstu, kurā rosināts nosodīt derusifikāciju, cenšoties vienādot šo jēdzienu ar antisemītismu.
Vispirms vietne “rus.lsm” 9. augustā publicēja Sergeja Pavlova rakstu “”Krieveļi” un “latišņa” sociālajos tīklos. Kāpēc par naida izraisīšanu nesoda?” krievu valodā, bet dažas dienas vēlāk ar šo virsrakstu parādījās raksta latviskā versija portālā “lsm.lv”. Rakstā stāstīts par to, ar kādiem aizskarošiem izteikumiem krievus mēdz apveltīt vietnē “X” un izteiktas bažas, ka tā varētu būt nacionālā naida kurināšana, un kritika Valsts policijai par šādu izteikumu neapkarošanu.
Sašutumu gan izraisīja nevis tik daudz šis publikācijas aspekts (lai gan arī raksta kopējā ievirze rada jautājumus, piemēram, kā sociālajos tīklos vērtē žurnāliste Agnese Margēviča: “Raksta ievirze – uzburt krievu kopienai komfortablu paralēlo realitāti, kurā viņi un tieši viņi ir galvenie apdraudētie cietēji šajā pavisam konkrētajā vēsturiskajā situācijā.”), bet gan Tiesībsarga biroja juristes Kristīnes Pakārkles teiktais. Viņa runājusi ne tikai par nacionālā naida kurināšanu, bet arī paudusi: “Jebkādas iniciatīvas par, piemēram, Latvijas “atkrieviskošanu” [krieviskajā raksta versijā lietots termins “derusifikācija”], “atbrīvošanu no fašistiem” vai “žīdu zagļiem” ir nosodāmas!”
Šis citāts raisīja jautājumus – vai tiešām Tiesībsarga biroja juriste uzskata, ka derusifikācija ir pielīdzināma antisemītismam?
Vai viņa ir informēta par padomju varas veikto rusifikācijas politiku un ko šis termins vispār apzīmē? Kā sociālos tīklos jau minējuši citi rakstītāji, “derusifikācija” ir neitrāli profesionāls termins.
Nekrievu tautām jārusificējas?!
Izdevuma “Nezināmā vēsture” rakstā “Latvijas rusifikācija” pauž valodniece, sociolingviste Latvijas Okupācijas muzeja vadošā pētniece Vineta Skujiņa (Poriņa): “Rusifikācija nav jauns fenomens. Pret lingvistiskajām minoritātēm tā aizsākās jau Krievijas impērijas laikā, jo īpaši 19. gadsimta vidū, kad attīstījās agresīvais krievu nacionālisms. 19. gadsimta otrajā pusē Krievijas Tautas izglītības ministrija atklāti pauda – visu Krievijā dzīvojošo nekrievu tautu izglītības mērķim jābūt tādam, lai nekrievu tautas rusificētos un saplūstu ar krievu tautu. Rusifikācija kopsaistē ar padomju cilvēka un padomju tautas izveides procesu Padomju Savienības Komunistiskās partijas sociālajā inženierijā bija mērķtiecīgāka un rafinētāka par rusifikāciju cariskajā Krievijā, kad krievu valoda atklāti tika uzspiesta nekrievu tautību pārstāvjiem.”
Savukārt derusifikācija ir rusifikācijas seku novēršana, bet atkrieviskošana ir latviskots termins “derusifikācija”.
Divvalodības līmenis – joprojām augsts
“Latvijas Avīzei” V. Skujiņa arī skaidro: “Derusifikācija un atkrieviskošana ir sinonīmi. Runa ir par krievu valodas un sabiedrības divvalodības mazināšanu. Priedēklis de- izsaka atdalīšanu, likvidēšanu, atcelšanu, lejupslīdošu kustību, pazemināšanu. Derusifikācijai analogi ir denacionalizācija, deokupācija, denaturalizācija, demilitarizācija.
Latvijā derusifikācija nozīmē – vērst atpakaļ uz situāciju 20. gadsimtā, kad padomju rusifikācijas politika vēl nebija uzsākta, respektīvi, pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā.”
Sociolingviste uzskata: “Ir nepieciešama gan kādreizējās, gan arī pašlaik notiekošās rusifikācijas novēršana. Piemēram, mūsdienās Latvijas slimnīcās jaunajiem mediķiem jau augstskolā tiek doti mājieni apgūt krievu valodu un tajā runāt, lai varētu sazināties ar zemāka līmeņa medicīnisko personālu, pacientiem, kuri nevēlas runāt vai neprot valsts valodu; arī pirms valsts eksāmeniem medicīnas studenti tiek brīdināti, ka eksāmenā ir jāspēj runāt krieviski.”
Latvijā ir ļoti augsts divvalodības līmenis latviešu un krievu valodā, kas ietekmē gan valsts stabilitāti, gan pašu latviešu valodu.
“Derusifikācija, sabiedrības divvalodības novēršana ir latviešu valodas un nācijas identitātes saglabāšanai izšķirošs jautājums. Krimas okupācija un Krievijas karš Ukrainā daudziem Latvijā, lai arī novēloti, bet ir devis drosmi izteikties pret rusifikāciju, beidzot atvēris acis par notiekošo valodas situācijā un radījis apņēmību veikt valsts finansētās izglītības pāreju uz latviešu valodu, devis ierosmi dažādām sabiedriskajām akcijām.
Ir arī plašāk pamanīta latviešu lingvistiskā diskriminācija darba tirgū, publiskajā telpā,” teic V. Skujiņa.
Arī sociālajos tīklos lasītāji norāda – ielu plāksnīšu nomaiņa un pieminekļu aizvākšana daudzās Latvijas pilsētās arī ir derusifikācijas sastāvdaļa.
Valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete sarunā ar “Latvijas Avīzi” pauž: “Vārdu “derusifikācija” mēs lietojam arī zinātniskajā literatūrā. Tā ir pilnīgi normāla parādība postkoloniālā situācijā, kurā mēs dzīvojam, un līdzīgi procesi notiek jebkurā valstī, kas cenšas atbrīvoties no iepriekšējo kolonizatoru ietekmes.
Latviski šis jēdziens ir “atkrieviskošana”, un ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka tā nav “atkrievošana”.
Tātad mēs nerunājam par iedzīvotājiem, nerunājam par tautību, bet tikai un vienīgi par valodu, un latviešu valoda ir tā, kas ir integrācijas pamatā, tai jābūt tai, kas vieno sabiedrību. Derusifikācijas ideja ir pareiza un pat pilnīgi nepieciešama, ja vēlamies nodrošināt sabiedrības integrāciju uz vienas valodas pamata.”
Tiesībsarga juriste neizprot terminus?
I. Druviete domā, ka Tiesībsarga juriste saputrojusies terminos. Ar pašu K. Pakārkli “Latvijas Avīzei” neizdevās sazināties, jo viņa devusies atvaļinājumā. Taču Tiesībsarga biroja pārstāve Ruta Siliņa “Latvijas Avīzei” stāstīja, ka intervija esot sniegta jau martā, K. Pakārkle tajā runājusi latviski, minot vārdu “atkrieviskošana”, ko “rus.lsm” portāls iztulkojis kā “derusifikāciju”. Vēlāk, kad sociālajos tīklos raisījās diskusijas, portālā rakstā krievu valodā tika publicēta redakcijas piebilde, ka “pārtulkot to izrādījās neiespējami, tāpēc tika izvēlēts jēdzieniski tuvākais, bet ne identiskais termins “derusifikācija”.
Taču arī tad, ja Tiesībsarga juriste lietojusi vārdu “atkrieviskošana”, ir jautājums par viņas izpratni.
Kā norāda I. Druviete, nosodāma nebūtu ne derusifikācija, ne atkrieviskošana, bet gan tikai atkrievošana, kas jau nozīmētu vēršanos pret pašu krievu tautu, nevis rusifikācijas politiku. I. Druviete gan pati vairāk izvēlas lietot terminu “derusifikācija”, nevis “atkrieviskošana” tieši tāpēc, ka latviskotais termins var radīt asociācijas ar “atkrievošanu”, kā arī dažādas nevēlamas interpretācijas.
Arī V. Skujiņa bilst, ka savos pētījumos lieto jēdzienus “sabiedrības divvalodības mazināšana”, arī “padomju rusifikācijas politikas seku novēršana”. Taču vārdi “derusifikācija” un “atkrieviskošana” skan lakoniskāk un, kā varētu domāt, arī saprotamāk. “Tomēr redzam, ka lingvistiski neitrālais vārds derusifikācija/ atkrieviskošana izraisa neskaidrības,” teic V. Skujiņa. “Acīmredzot būtu jādomā, kā ar laiku to precizēt vai arī vairāk skaidrot, lai spekulāciju un neskaidrību ar šo jēdzienu nebūtu.”
I. Druvietes ieskatā – ja kādam šķiet, ka Latvijā nav pieļaujama derusifikācija, tad šī persona nenovērtē, cik bīstama ir krievu valodas paralēla lietošana un tās dominances nenovēršana. “Vispirms gan vajadzētu saprast, kas notiek Tiesībsarga birojā, pirms kaut ko secināt, bet,
ja šai juristei tiešām ir viedoklis, ka nav pieļaujama atkrieviskošana, kas ir pilnīgi leģitīma un satversmīga prasība, tad vajadzīga nopietna saruna ar tiesībsargu par to, kāda ir birojā nodarbināto kvalifikācija.”
“Es nerunāju par neformālām attiecībām, taču publiskajā telpā joprojām ir nepieciešams mazināt krievu valodas klātbūtni,” ir pārliecināta I. Druviete. “Trīsdesmit gadu pieredze parādījusi, ka nepietiek tikai ar latviešu valodas stiprināšanu. Ir nepieciešams mazināt krievu valodas kā ļoti spēcīgas konkurentvalodas klātbūtni mūsu publiskajā telpā.”
“Antisemītisms ir vēršanās pret tautu, tās iedzīvotājiem, savukārt derusifikācija ir padomju okupācijas lingvistisko seku novēršana, un tie nav ekvivalenti. Viens no padomju totalitārā režīma noziegumiem bija PSRS republiku pamattautu rusifikācija, kas jānovērš. Tā nav vēršanās pret krievu tautu, bet gan pret totalitāra režīma ideoloģiju, tās sekām mūsdienās cilvēku domāšanā, ar to saistītajā lingvistiskajā uzvedībā,” teic arī V. Skujiņa.
“Rus.lsm” savā pasaulē
Jāpiebilst, ka šī nav pirmā reize, kad Latvijas sabiedrisko mediju portāla “rus.lsm” krievu valodā publicētajos rakstos mēģina parādīt derusifikāciju kā negatīvu procesu. Piemēram, 24. jūnijā publicēta LSM korespondentes Daugavpilī Ludmilas Vesseles intervija ar Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošu slāvistikas pētnieku Jevgeņiju Slivkinu. Jau raksta virsrakstā pausts: “Slāvists no ASV: “Derusifikācija ir nožēlojami nesaprātīga pozīcija.”” Virsraksts radīts no atbildes uz žurnālistu jautājumu: “Jūs droši vien zināt par Latvijas kursu uz derusifikāciju. Ko par to domājat?”. Intervētais Slivkins atbild: “Es domāju, ka tā ir nožēlojami [“priskorbno”] nesaprātīga Latvijas varas nostāja.”
Viņaprāt, “varas iestādes savām rokām veido varenu krievvalodīgo piekto kolonnu, kas varētu sagaidīt “atbrīvotājus” no Krievijas ar ziediem.
To, ka tāda piektā kolonna te bijusi jau ilgstoši un nav uzskatījusi par nepieciešamu iemācīties latviešu valodu un tāpēc daudziem latviešiem viņu dēļ jārunā krieviski, ASV dzīvojošais slāvists šķiet nav pamanījis.
“Lsm+” redakcija uz “Latvijas Avīzes” iesūtītajiem jautājumiem neatbildēja.
Jāpiebilst, ka sabiedrisko mediju portālā atrodama 2018. gada publikācija “Latvijas astronomiskā rusifikācija”, kas tapusi pēc Latvijas Televīzijas raidījuma “Atslēgas (autors Mārtiņš Ķibilds). Tajā vēstīts, ka 50 okupācijas gados Latvijā latviešu skaits saruka no 76 līdz 52 procentiem, bet Rīgā latviešu jau bija tikai viena trešdaļa. Likumsakarīga bija būtiska latviešu valodas lomas mazināšanās. Jāpiebilst, ka “LSM” krievu versijā neizdevās atrast iztulkotu šo publikāciju…
