Māra Libeka / Latvijas Avīze
Ministru kabinets 27. augusta sēdē apstiprināja Veselības ministrijas informatīvo ziņojumu, ļaujot Rīgas Stradiņa universitātei (RSU) uzņemties valsts budžeta saistības par 89 123 eiro līdz 2026. gada 30. jūnijam.
Šī nauda nepieciešama kā līdzfinansējums, lai augstskola kopā ar citām valstīm varētu piedalīties Eiropas Savienības projektā “Eiropas vakcinācija pēc Covid-19” (“Euvabeco”) 2024.–2026. gadā. Teju deviņdesmit tūkstoši eiro paredzēti kā līdzfinansējums projekta kopējām izmaksām – 445 615 eiro, ko RSU saņems no Eiropas Savienības.
Projekta mērķis ir pēc piedzīvotās kovida pandēmijas radīt apstākļus jauna tipa vakcinācijas praksei visā Eiropas Savienībā.
RSU skaidro – pandēmija ir mainījusi vakcinācijas praksi visā pasaulē, ieviešot simtiem inovāciju, kas citādi būtu parādījušās tikai pēc vairākiem gadiem.
Pie šādām inovācijām esot pieskaitāma, piemēram, vakcīnu ražošanas tehnoloģiju ātrāka izpēte, globāla sadarbība un datu apmaiņa, uzlabojumi vakcīnu loģistikas ķēdēs, kad kādai valstij pietrūkst vakcīnu, bet citai paliek pāri, izbraukuma vakcinācija.
Latvija piedalās trīs pilotprojektos, no kuriem viens ir digitālās vakcinācijas kartes izveide kopā ar Grieķiju, Beļģiju, Vāciju un Portugāli. Tieši šis projekts ir piesaistījis daudzu uzmanību ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Vārdu salikums “vakcinācijas karte” daudziem asociējas ar kovida sertifikātu un līdz ar to – obligātu vakcināciju. Attiecīgi sekojusi maldinoša informācija gan Latvijā, gan Francijā un Vācijā, arī citās valstīs. Piemēram, interneta portālā “sgtreport.com” (ASV interneta portāls, kas pārpublicē intervijas un ziņas no dažādiem pasaules medijiem) rakstīts: “Tiek apgalvots, ka Eiropas vakcinācijas kartes mērķis ir “veicināt apzinātu lēmumu pieņemšanu par vakcināciju un uzlabot aprūpes nepārtrauktību visā ES”. Bet patiesībā tas ir atspēriena punkts obligātajām vakcinācijām un ir saistīts arī ar lielām finansiālām interesēm, kas plāno ierobežot personīgo un valsts suverenitāti.”
Maldu izplatītāji atrodami arī Latvijā. Piemēram, viena no aktīvākajām ir partijas “Suverēnā vara” pārstāve Jūlija Stepaņenko kopā ar savu partijas biedru Uģi Sprinci.
“Facebook” publicētajos videoierakstos abi ir nobažījušies, ka Latvija kļūstot par kārtējo izmēģinājumu lauku – digitālā vakcinācijas karte tikšot ieviesta, lai nodrošinātu katra cilvēka izsekojamību.
Faktiski tas mūs vedot uz kopēju verdzību, kas tiekot pasniegta kā digitalizācija, lai mums esot vieglāk norēķināties, lai vieglāk uzzināt, kā mums sokas: varbūt mums pulss esot jāpaātrina vai jāpazemina, varbūt jāstimulē smadzenes… Mūs ieliekot neredzamās važās. “Man ir viena karte. Eju pie ārsta, parādu. Ar to pašu karti norēķinos pie ārsta, veikalā. Braucu ar mašīnu un parādu, ka tā ir arī mana autovadītāja apliecība. Viss tiek nolikts uz vienu. Tad visas šīs sazvērestības teorijas par čipu iešūšanu un tā tālāk jau kļūst par realitāti. Grozies kā gribi, šie ir tie mazie solīši, lai to kopējo mērķi, to verdzību sasniegtu,” videoierakstā stāsta U. Sprincis.
Savukārt J. Stepaņenko, izlasījusi Veselības ministrijas informatīvo ziņojumu, sēj aizdomas, ka digitālā vakcinācijas karte paredzēta, lai palielinātu vakcinēto cilvēku skaitu: “Kā jūs domājat, kāpēc Latvija tiks izvēlētā kā viena no valstīm, kur tiks veikts šis pētījums? Runā, kā varētu uzlabot vakcinācijas aptveri starp iedzīvotājiem. (..) Vai tikai šie izmēģinājumi nebeigsies ar to, ka pēc kāda laika šī digitālā vakcinācijas karte varētu kļūt par obligātu ceļošanas dokumentu?”
Kāds interneta vietnes “X” aktīvists biedē:
“Latvji, atkailiniet pleciņu! Atkal… Piecas Eiropas Savienības dalībvalstis – Beļģija, Grieķija, Latvija, Portugāle un Vācija – realizēs Eiropas vakcinācijas sertifikāta ieviešanas eksperimentu “Euvabeco”.”
Taču minētajai digitalizētajai vakcinācijas kartei nav sakara ar mums zināmo kovida laika sertifikātu. “Portatīvā digitālā vakcinācijas karte ir personas dokuments par saņemtajām vakcīnām (runa ir par dažādām vakcīnām, piemēram, pret difteriju, stingumkrampjiem, ērču encefalītu, pneimokoku u. c.). Tā ir izstrādāta, lai cilvēks varētu sekot līdzi savām veiktajām vakcinācijām, kā arī pēc nepieciešamības informēt par saņemtajām vakcīnām veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus. Šobrīd līdzīgā veidā darbojas papīra formāta vakcinācijas pase. Pētījuma ietvaros ir iespēja izmēģināt šādas vakcinācijas pases digitālā formātā, nodrošinot dzīves laikā saņemto vakcīnu uzskaitījumu vienuviet un digitālā veidā,” stāsta viena no projekta īstenotājām Kristīne Ozoliņa, RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja.
Digitālā vakcinācijas karte konkrētai personai tikšot izveidota tikai pētījuma vajadzībām. Tā nekādā gadījumā neuzlikšot ierobežojumus vai prasības ceļošanai.
“Tas nav vakcinācijas sertifikāts, kāds tika veidots Covid-19 pandēmijas laikā ar nolūku uzraudzīt ceļošanu un noteiktu pakalpojumu saņemšanas iespējas. Svarīgi, ka dati par vakcināciju netiks glabāti centralizēti.
Dati glabāsies pie kartes īpašnieka, kurš tos nēsās līdzi un kontrolēs piekļuvi, dodot vai nedodot tam piekrišanu,” skaidro Kristīne Ozoliņa.
Ja, piemēram, digitālā vakcinācijas karte vai citi pilotprojektos izmantotie rīki pierādīšot savu efektivitāti, projekta ietvaros tikšot izstrādāta pamācība par šo rīku ieviešanu praksē. Tie būšot ieteikumi, kas vērsti uz veselības aprūpi un sabiedrības veselību, lai vakcinācijas procesi būtu efektīvāki un ērtāki. Valstis tos varēšot ieviest pēc izvēles un nepieciešamības.
Piedalās deviņas valstis
“Euvabeco” projektā iesaistīti 14 partneri no deviņām valstīm: Beļģijas, Francijas, Vācijas, Grieķijas, Latvijas, Luksemburgas, Polijas, Portugāles un Zviedrijas. Projekta plānotās izmaksas ir 8 444 996 eiro; tostarp Latvijas izmaksas sasniedz 445 614 eiro.
Projekts sākās 2024. gada 1. janvārī un ilgs līdz 2026. gada 30. jūnijam.
Latvija piedalās trīs rīku pilotprojektos:
- klīnisko lēmumu pieņemšanas sistēma;
- elektroniskā vakcīnu lietošanas instrukcija,
- portatīvā digitālā vakcinācijas karte.
