Mediju sapieri. Latvieši nav kopiena savā valstī

Ilze Kuzmina / Latvijas Avīze

Vai Latvijai tiešām būtu jābūt divkopienu valstij? Tāds jautājums radies daļai sabiedrības, izlasot Latvijas Televīzijas raidījuma “Kultūršoks” veidotāju atklāto vēstuli Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim.

Polemika starp “Kultūršoka” veidotājiem sākās pēc tam, kad A. Hermanis izteica kritiku par Latvijas televīzijas (LTV) 6. septembra raidījumu “Kultūršoks”, kas tapa saistībā ar Rīgas vicemēra Edvarda Ratnieka priekšlikumu no afišām svītrot krievu valodu. 7. septembrī A. Hermanis savā “Facebook” kontā publicēja: “Progresīvais LTV “Kultūršoks” bija uztaisījis raidījumu par to, ka nav nekāda sakara starp krievu valodas lietošanu Latvijā un Krievijas impērismu. Mēs joprojām tā arī neesam uzzinājuši, kurā pusē ir Latvijas krievi. Viņi (ar atsevišķiem izņēmumiem) sevi joprojām nav pozicionējuši. Toties mēs zinām, kurā pusē ir Latvijas valsts televīzija.” Raidījuma “Kultūršoks” veidotāji atbildēja ar atklātu vēstuli, kurā “aicina izdzēst šo sabiedriskos medijus apmelojošo teikumu”. Taču daudzus šīs vēstules lasītājus šokēja LTV pārstāvju rakstītais: “Kara ēnā, kad pasaule ir kļuvusi melnbalta, vai nu to redzat, vai neredzat, jūs dzīvojat divkopienu valstī, kurā daļa iedzīvotāju sarunājas krievu valodā.”

Tas lika vaicāt, vai šāda ir Latvijas Televīzijas kopējā nostāja un vai sabiedriskā medija darbinieki saprot, kas ir divkopienu valsts.

Patiesībā Latvija ir nacionāla valsts, nevis divkopienu, tas noteikts jau Satversmes preambulā. Tajā arī pausts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, atgādināts, ka vienīgā valsts valoda ir latviešu.

Savukārt divkopienu valsts definīcijā, kas pausta, piemēram, Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.–2018. gadam, teikts, ka atšķirībā no nacionālas valsts divkopienu sabiedrībā nav kopīgas valsts valodas.

Divkopienu valsts ir, piemēram, Fidži, kur katra kopiena ievēl savus parlamentāriešus un kur ir trīs valsts valodas. Eiropā kā vairākkopienu valsts zināma Beļģija, kurā tāpat ir trīs oficiālās valodas un kur ir flāmu kopiena, kā arī vāciski un franciski runājošās, kā arī valoņu kopienas.

Ļaujot izskanēt dažādiem viedokļiem

LTV galvenā redaktore Sigita Roķe “Latvijas Avīzei” apliecināja, ka “LTV iestājas par Latvijas kā nacionālas valsts vērtībām – mūsu veidotais saturs ir tam apliecinājums”. Viņa teic, ka LTV darbi skaidri rādot, ka “esam un vienmēr būsim Ukrainas pusē – LTV žurnālisti riskē ar savu dzīvību, lai ziņotu par notiekošo Krievijas izraisītā kara šausmu skartajā Ukrainā”.

Runājot par to, vai Latvija ir divkopienu valsts, S. Roķe pauž viedokli, ka valoda joprojām ir faktors, kas Latvijas sabiedrību sadala divās kopienās. Tas esot fakts, kas zināms visiem, tāpēc nevaram izlikties, nerunāt, neanalizēt. 

“Latvija nav divkopienu valsts, taču realitātē saskatāmas divkopienu sabiedrības iezīmes, tāpēc uzskatām par savu pienākumu aktualizēt problemātiku un ļaut sabiedriskajā medijā izskanēt dažādiem viedokļiem,” tā S. Roķe.

Gribēja iztikt bez eifēmismiem

“Latvijas Avīze” sazinājās ar “Kultūršoka” veidotājām: atbildīgo redaktori Daci Kaukuli, žurnālisti Aneti Ašmani-Vilsoni, kā arī Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāju Ievu Rozentāli. Jautāju, vai tiešām viņu ieskatā Latvija ir divkopienu valsts.

“Mēs, protams, varējām rakstīt diplomātiskāk, ka dzīvojam multikulturālā sabiedrībā. Tomēr šis jēdziens ir skaists eifēmisms, kas aizsedz reālo faktu, ka mazākumtautību spektrā Latvijā ir viena dominējošā tautība. Pēc statistikas pārvaldes datiem, Latvijā dzīvo 62 procenti latviešu un 24 procenti krievu, bet Rīgā 47 procenti ir latviešu un 34 procenti krievu. Protams, mums vēstulē vajadzēja rakstīt, ka dzīvojam “de facto” divkopienu sabiedrībā, bet tas ir tas, kā mēs to redzam,” saka D. Kaukule.

A. Ašmane-Vilsone par situāciju Latvijā pauž uzskatu, ka jaunākā paaudze ir diezgan saliedēta, tomēr nevar aizmirst, ka valsts ilgus gadus apmaksājusi izglītību arī krievu valodā, kā arī krievu kultūru. 

“Domāju, ka ir cilvēki, kas piekrīt, ka mums ir sašķelta, divu kopienu sabiedrība,” spriež žurnāliste.

“Arī es esmu saņēmusi atsauksmes, ka viss faktiskajā dzīvē ir tieši tā, kā aprakstīts,” teic I. Rozentāle.

Krieviem savus ministrus?

Kā sarunā ar “Latvijas Avīzi” norāda socioloģijas doktore, Latvijas Universitātes institūta Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla, sevišķi divkopienu valsts iezīmes Latvijā redz tie, kas grib tās redzēt. Turklāt ne jau Latvija pati izvēlējusies šo situāciju: tā radās kā padomju okupācijas sekas, jo pretēji starptautiskajām normām okupācijas laikā Latvijā uz dzīvi apmetās civiliedzīvotāji – padomju cilvēki, kuri faktiski te ir nelikumīgi. Ar statistiku par Latvijas iedzīvotāju nacionālo sastāvu Krievija joprojām var manipulēt. Tāpēc ir svarīgi allaž uzsvērt, ka latvieši nav kopiena savā valstī. Mūsu valstij ir jāvirzās uz Latvijas kā nacionālas valsts nostiprināšanos arī reālajā dzīvē, nevis jāsamierinās ar “divkopienu valsti” un šī ideja jāpopularizē, saka D. Beitnere-Le Galla.

Arī redaktors Vents Zvaigzne sociālajos tīklos par šo situāciju raksta: “Ļaudis, kuri bezatbildīgi atdzīvinājuši 90. gadu sākumā apglabāto “divkopienu valsts” mironi, laikam neizprot, no kā šis zombijs pārtiek. 

“Divkopienu valsts” bija un ir mērķis tiem politiskajiem spēkiem, kuri šeit vēlējušies “pilsonības nulles variantu” un “otro valsts valodu”.”

Politologs Andris Kudors tāpat pauž: “”Divkopienu valsts” nozīmētu, ka puse ministru ieņem amatus tikai tāpēc, ka ir krievi. Latvija ir unitāra nācijvalsts, visiem jāzina latviešu valoda; saliedētība notiks, kad krievi, poļi, ukraiņi sazināsies ar mums latviski un nekā citādi. Tūristi ar mums lai runā angliski.”

Šopavasar, kad izraisījās diskusijas, vai rīkot sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krieviski, arī bijušais Valsts prezidents Egils Levits atgādināja: “Satversmes tiesa ir lēmusi, ka demokrātiskās līdzdalības valoda Latvijā ir latviešu valoda. Tas nozīmē, ka politiskajam procesam ir jānotiek latviešu valodā, jo valsts valoda veido kopēju informatīvo un demokrātiskās līdzdalības un diskusiju telpu visiem Latvijas pilsoņiem.”

Šādi lēmumi nav raksturīgi divkopienu valstīm. Tāpat kā pāreja uz mācībām latviešu valodā visās skolās, kas šobrīd rit pilnā sparā. 

Jāpiebilst, ka Satversmes tiesa arī norādījusi, ka visiem valsts iedzīvotājiem jāzina latviešu valoda.

Rosinot sabiedrību runāt

“Kultūršoka” atbildīgā redaktore D. Kaukule pauž neizpratni, kāpēc LTV raidījuma veidotājiem tiek pārmests, ka viņi vēlas Latvijā ieviest vēl vienu valsts valodu: “Nekā tāda nebija ne vēstulē, ne arī raidījumā.”

Kad saku, ka vairākas valsts valodas izriet no jēdziena “divkopienu valsts”, D. Kaukule atbild: “Tas ir ļoti interesanti, ka fokuss ir pārvērsts no cilvēka, kas mūs aizvainoja, uz šādu situācijas skaidrojumu. Vai “Latvijas Avīzē” vienmēr viss ir ļoti precīzi aprakstīts?” Vēlāk viņa piebilst, ka “mums ir brīva prese” un šo brīvību raidījuma veidotāji arī izmanto.

“Ja masu mediju pārstāvji nosauc Latviju par divkopienu valsti, man rodas iespaids, ka viņi darbojas Krievijas interesēs.

Vai tiešām sabiedriskajiem medijiem tagad, 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, atkal būtu jāuzsāk diskusija par divām kopienām Latvijā?” aizrāda D. Beitnere-Le Galla.

LTV Kultūras redakcijas vadītāja I. Rozentāle skaidro, ka vēstulē raidījuma veidotāji esot tēlaini reaģējuši uz to, ka integrācijas jautājums nav risināts pietiekami aktīvi. Viņa arī stāsta, ka atklātā vēstule savā ziņā bijusi kā turpinājums raidījumam “Kultūršoks”, kurā pēta aktuālus, saasinātus tematus, uzdod arī nepatīkamus jautājumus, rosina sabiedrību par to runāt un diskutēt.

“Žurnālistikā ir tāds žanrs kā viedokļu vēstule. Mēs piedāvājām savu skatījumu un pastāvam uz tiesībām būt žurnālisti un arī saasināt, pārspīlēt situāciju, dot ļoti spēcīgus salīdzinājumus, lai sabiedrība tos patiešām pamana,” saka I. Rozentāle. 

“Rakstot šo vēstuli, mēs vienkārši paspilgtinājām šo situāciju, lai sabiedrība uz to paraudzītos drusku reālistiskāk. Tā nebija juridisks dokuments, paudām savas izjūtas, emocijas, bažas.”

Vecā dziesma  par nodokļiem

Atklātajā vēstulē A. Hermanim “Kultūršoka” pārstāvji arī raksta, ka “par šo krievvalodīgo nodokļu maksātāju līdzekļiem ir atjaunota Jaunā Rīgas teātra skatuve”. Te jābilst, ka, pirmkārt, teātrī ieguldīta visu nodokļu maksātāju nauda. Otrkārt, pārsteidz, ka sabiedriskā medija darbinieki izmanto to pašu argumentu, ko savulaik, vēršoties pret skolu latviskošanu, izmantoja prokremliskie aktīvisti.

D. Beitnere-Le Galla: “Kas tas vispār ir par argumentu? Ja šie krievu cilvēki dzīvotu Londonā un maksātu tur nodokļus, vai arī tur viņi varētu prasīt divvalodības ieviešanu? Tas ir vājš un politiski nepareizs arguments.”

Kad vaicāju “Kultūršoka” pārstāvim, kāpēc izmantots šāds arguments, D. Kaukule atbild, ka raidījumā nekas par nodokļiem nav bijis. Kad precizēju, ka jautājums nav par raidījumu, bet vēstuli, viņa attrauc: 

“Mūsu formāts ir raidījums, kurā nepaužam savu viedokli, bet parādām dažādus sabiedrības viedokļus. Parādām problēmu un meklējam risinājumus. Tā ir tā mūsu vērtība.”

Atklāto vēstuli bija parakstījuši “Kultūršoka” veidotāji, neminot uzvārdus. I. Rozentāle saka: tas bijis kopdarbs un vēstulē paustajam piekrītot visa raidījuma radošā grupa.

Tikmēr LTV Mārketinga un komunikācijas daļas direktore Anita Jansone informē, ka vēstules autoru vidū ir atbildīgā redaktore D. Kaukule, žurnāliste A. Ašmane-Vilsone, LTV Kultūras redakcijas vadītāja I. Rozentāle, redaktors Aigars Bumburs un režisore Aiga Gramste. Autoru vidū nav bijusi žurnāliste Zane Brikmane.