Mediju sapieri: Leiputrijas fasāde Baltkrievija

Olafs Zvejnieks, Ieva Ēvalde / Latvijas Avīze

Neiztur kritiku mājieni par pārtikušu, dzīves dārdzības nesarežģītu ikdienu Lukašenko diktatūras paspārnē. Statistika liecina, ka Latvijas tūristu skaits uz Baltkrieviju samazinās, tomēr nerimst šo totalitāro valsti glorificējošu vēstījumu straume sociālajos tīklos. Cita starpā tiek cildināta galvu reibinoša sortimenta dažādība veikalos un, protams, pievilcīgās cenas.

Ar videosižetiem, kas idealizē Baltkrieviju, dāsni dalās arī latviešu auditorija. Nereti šie sižeti pavisam tiešā veidā pretstata “lielisko dzīvi Baltkrievijā” Latvijas ikdienai, atkārtojot Kremļa iecienīto propagandu par Latviju kā neizdevušos valsti.

Tā ar kādu platformā “Tik-Tok” ievietotu video, kur miglainā attēlā skatāmi gari plaukti ar dažādām desām, jau citā sociālo tīklu platformā “Facebook” dalījies Arnis, rakstīdams: “Tagad es zinu, kāpēc žogu vajag.” Tikmēr komentētājs video, kas titrēts ar saukli “Latvija bankrots”, krieviski stāsta: “…es nevaru nomierināties. 

Kādreiz kliedza, ka, ja mēs būsim Eiropas Savienībā, tad mums būs 100 desu šķirnes, bet 100 šķirnes es redzu tikai šeit Baltkrievijā – mēs pat blakus tādām nekad neesam stāvējuši…”

Vispirms jāteic, ka valstī, kuras ekonomiku diktē nevis tirgus likumi (piemēram, pieprasījumam atbilstošs piedāvājums), bet lielā mērā – autoritāra valsts vadītāja lēmumi, noteikti ir iespējams skatīt daudz un dažādus paraugdemonstrējumus, kas nekādi neliecina par tirgus un dzīves līmeņa situāciju kopumā.

Tie paši brīvā tirgus likumi, kas konkurences rezultātā ietekmē cenas un padara teju neiespējamu ilglaicīgu deficītu, Baltkrievijā ir deformēti, jo Lukašenko režīms var iejaukties procesos, kad un kā vien vēlas. 2022. gada rudenī, kad daudzās valstīs plaši plosījās inflācija, ziņu aģentūras vēstīja arī par Baltkrieviju. 6. oktobrī Lukašenko amatpersonu sanāksmē pavēlēja: “Ar sesto datumu (oktobri) tiek aizliegts jebkāds cenu pieaugums. Aizliegts! Ar šodienu. Nevis ar rītdienu, bet ar šodienu. Lai diennakts laikā neuzskrūvētu cenas.” Lukašenko preses dienestam tuvais “Telegram” kanāls “Pul Pervogo” savukārt vēstīja, ka tiem, kas nepakļausies cenu diktātam, draud bargi sodi “par pārkāpumu – ģenerālprokuratūras un VDK atbildība – aizturēšanas un krimināllietas. Atbildība visā vertikālē”. 

Dažiem tas varētu šķist pazīstami – īpaši draudi ar sodiem. Tieši tā: saimniekošana PSRS satrunējušāko tradīciju garā.

Un tomēr – kas gan latvietim varētu šķist Baltkrievijā pievilcīgs?

Patīk lētā medicīna

“Latvijas Avīzei” izdevās parunāt ar diviem relatīvi neseniem Baltkrievijas apmeklētājiem – rīdzinieku Andri, kurš kaimiņvalsti apmeklē katru gadu, lai apciemotu radus, un Zemgalē dzīvojošo Ilmāru, kas bijis Baltkrievijā dažus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā – 2022. gada maijā. Andris, kura zināšanas par Baltkrieviju daudzkārtējo apmeklējumu dēļ šķiet pilnīgākas, stāsta, ka, viņaprāt, Aleksandra Lukašenko vadībā šī valsts notur tādu dzīves un sociālo labumu līmeni, kas šķiet simpātisks nabadzīgākajai iedzīvotāju daļai, kas arī ir Lukašenko atbalstītāju vairākums. “Baltkrievija nepieļauj sabiedrības noslāņošanos un bagātu cilvēku tur ir salīdzinoši maz. Vienlaikus pensijas un bērnu pabalsti Baltkrievijā, ja salīdzina ar vidējām algām, ir salīdzinoši lielāki, medicīna, zāles un izglītība – daļa bezmaksas, bet daļa krietni lētāki nekā Latvijā,” stāsta Andris. “Manuprāt, tieši salīdzinoši lētā medicīna un zāles ir viens no svarīgākajiem Baltkrievijas apmeklējuma iemesliem Latvijas iedzīvotājiem, daudzi tur brauc ārstēt zobus un veikt citas manipulācijas, kas izmaksā krietni lētāk nekā Latvijā. 

Arī pats esmu tur tīrījis zobu kanālus un plombējis zobus par apmēram trīs reizes zemāku cenu nekā Latvijā. Tas gan nenozīmē, ka pašiem baltkrieviem šīs cenas šķiet zemas,” saka Andris.

Taču attiecībā uz pārtikas cenām un sabiedrisko ēdināšanu pēdējos desmit – piecpadsmit gados gan notikušas būtiskas izmaiņas. “Vēl lata laikos Baltkrievijā varēja justies kā bagātnieks – ieiet restorānā un par kādiem trim četriem latiem piekraut pilnu galdu ar ēdienu. Tagad tas tā vairs ne tuvu nav, lai gan sabiedriskā ēdināšana Baltkrievijā joprojām ir lētāka nekā Latvijā. Arī pārtikas cenas Baltkrievijā vietējiem ražojumiem ir zemākas nekā Latvijā, taču viss, kas importēts ne no Krievijas, būs vairākas reizes dārgāks nekā Latvijā. Man garšo baltkrievu desas,” smaida Andris. Gan Andris, gan Ilmārs atzīmē Baltkrievijas labo ceļu kvalitāti, vides tīrību un sakoptību, plašo celtniecību Minskā un arī mazākās pilsētās. 

Vienlaikus pagājušajā desmitgadē uzceltais milzīgais Ķīnas loģistikas un industriālais centrs “Lielais akmens”, kam bija jākļūst par Ķīnas eksporta uz Eiropu balstu, sankciju dēļ stāv pilnīgi tukšs. 

“Ir ļoti dīvaina sajūta, braucot cauri faktiski veselai uzbūvētai pilsētai, kas izveidota ap šo kompleksu, bet tur neviena nav. Patiešām spocīgi,” atzīmē Ilmārs. Jāatzīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem pieejamie Baltkrievijas interneta resursi, tādi kā pārtikas piegādes veikals “edostavka.by”, ļauj aptuveni spriest par pārtikas cenām kaimiņvalstī, vien jāatceras, ka, pārvēršot cenas eiro, tās Baltkrievijas rubeļos šobrīd jādala ar 3,53. Izlases kārtā iepazīstoties ar dažādu preču cenām, izdodas atrast gan tādas, kas ir zemākas nekā Latvijā, gan arī augstākas, taču šīs atšķirības pavisam noteikti nav tādas, lai būtu vērts braukt vismaz trīs stundas līdz Baltkrievijai no Rīgas, jo degvielas izmaksas šīs atšķirības aprīs kā ogu. Iespējams, ka, 

dzīvojot netālu no Baltkrievijas robežas, cenu starpība ir vairāk motivējoša, taču jāņem vērā, ka šī gada martā stājušies spēkā ierobežojumi dažādu preču ievešanai no Baltkrievijas un tie attiecas arī uz privātpersonām. 

Ierobežojumi skar dārzeņus, augļus, riekstus un graudaugu produktus, suņu un kaķu barību. Tāpat uz precēm, kas tiek ievestas no Baltkrievijas, attiecas visi ierobežojumi, kas noteikti precēm no trešajām valstīm – ne vairāk kā litrs stiprā alkohola un 40 cigaretes, ne vairāk kā 10 litri degvielas, neskaitot degvielas tvertnes saturu, un tikai personiskai lietošanai paredzētās zāles, uzrādot pirkuma čeku.

Padomijas relikti sadzīvē

Vienlaikus abi “Latvijas Avīzes” sarunu biedri atzīmē arī aspektus, kas Baltkrievijas sadzīvi krasi atšķir no Latvijas un ir drīzāk Padomju Savienības dzīves relikti. “Baltkrievijā joprojām ir sistēma, kurā katram uzņēmumam “piestiprināts” kāds kolhozs vai saimniecība. Tu vari strādāt rūpnīcā un būt paradis katru dienu atgriezties pie ģimenes, bet vienu dienu tevi pasauks vadība un liks uz mēnesi braukt strādāt uz kolhozu. Ja atteiksies – zaudēsi darbu. Šādas padomju īstenības paliekas var būt arī smieklīgas – piemēram, suši restorāna ēdienkartē ir augļu kompots, kas tur iederas kā kālis zivju letē, bet pilsētas vai cita vadība noteikusi, ka visās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs jāpiedāvā augļu kompots – un piedāvā ar’,” stāsta Andris. 

“Baltkrievi izteikti nevēlas runāt par politiku un pat baidās to darīt, īpaši ar svešiniekiem,” atzīmē Ilmārs.

Savukārt kāda bibliotekāre, kurai vēl pirms 2020. gada, kad Latvijai ar Baltkrieviju bija samērā draudzīgas attiecības, gadījies uzņemt sadraudzības delegāciju no Baltkrievijas Nacionālās bibliotēkas, saka – atklātības brīdī viena no viešņām izstāstījusi, ka šī bibliotēka, kas it kā finansēta par tautas saziedotiem līdzekļiem, patiesībā finansēta tā, ka no visiem strādājošajiem pieprasīts ziedojums un atteikšanās iespējas neesot bijis. Taču dīvains ir nevis veids, kādā tika vākti šie “ziedojumi”, jo katrs, kas dzīvojis padomju laikos, atceras arī jēdzienu “brīvprātīgi piespiedu kārtā”, bet padomju laikos dzīvojušajiem ļoti atpazīstams varētu likties fakts, ka apmēram pusstundu vēlāk baltkrievu viešņa privātos apstākļos ļoti lūgusi nevienam nestāstīt par to, ka viņa izteikusies formā, kuru varētu traktēt kā nelojalitātes izrādīšanu, un neminēt viņas vārdu.

Vēl Andris stāsta, ka kāda viņa radiniece, kas bijusi opozīcijas izdevuma žurnāliste, pēc šī izdevuma slēgšanas iekārtojusies darbā valdībai lojālā izdevumā, kur citstarp nodarbojusies ar laikraksta pārdošanu. 

“Viņa aiziet uz rūpnīcu un direktoram pasaka, cik eksemplāru rūpnīcai ir jānopērk. Un pamēģini nepirkt – uzreiz būs nepatikšanas ar pilsētas vadību, tādēļ pērk, cik vajag.”

Nelabvēlīgas izmaiņas kara laikā

Runājot par kaimiņvalsts ekonomiku kopumā, jāatzīmē, ka jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī Baltkrievijas ekonomika atradās krīzē – valsts iekšzemes kopprodukts 2024. gadā ASV dolāru izteiksmē ir apmēram par 10% mazāks nekā 2014. gadā. Tas tādēļ, ka Baltkrievijas ekonomikai smagi klājies gan 2014.–2016. gada periodā, gan 2020. gadā, bet Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko politiskās stabilitātes saglabāšanas vārdā esot noraidošs pret sen nobriedušām reformām, apgalvo šīs valsts vērotāji.

Baltkrievijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, pārrēķinot to eiro, 2023. gadā bija 7155 eiro, tikmēr Latvijā – trīsreiz vairāk: 21 444 eiro. Salīdzinot ar 2019. gadu, Baltkrievijā IKP uz cilvēku pieaudzis ļoti nedaudz – par apmēram 850 eiro, tikmēr Latvijā pieaugums šajos gados bijis sešreiz lielāks – ap 5500 eiro. Šī iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju atšķirība parādās arī algu līmenī – 

2024. gada sākumā vidējā pirmsnodokļu jeb bruto alga Baltkrievijā bija 615 eiro, kas ir teju divas reizes mazāk nekā vidējā alga Latvijā jau pēc visiem nomaksātiem nodokļiem (1180 eiro). 

Pirmais secinājums, apskatot šos skaitļus, – preces un pakalpojumi, kas var šķist relatīvi lēti Latvijas iedzīvotājiem, var nebūt lēti pašiem baltkrieviem.

Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanouskas biroja ekonomikas grupas vadītājs Aļess Aļehnovičs žurnālam “The Economist” atzīmējis vairākus procesus, kas notikuši Baltkrievijas ekonomikā kopš iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms jau divarpus kara gados Baltkrievijas rubeļa vērtība pret dolāru samazinājusies no 2,6 rubeļiem par dolāru līdz 3,3 rubeļiem par dolāru. Viņš gan atzīmē, ka tirgus kurss, par kuru baltkrievi var nopirkt dolārus, ir tuvāks 3,5 rubeļiem, tātad Baltkrievijas rubeļa kurss samazinājies gandrīz par trešdaļu. Tas būtiski samazina baltkrievu rocību, tostarp iepērkot ārvalstu produktus un pašu valstī iegādājoties vietējos produktus ar importa sastāvdaļām. Šādas valūtas kursa izmaiņas atspoguļojas arī būtiskā cenu pieaugumā baltkrievu veikalu plauktos.

Papildus tam 

sankciju ietekmē būtiski samazinājušies arī ražošanas apjomi, jo ap 40 valstīm noteikušas importa ierobežojumus no Baltkrievijas, bet Eiropas Savienība aizliegusi piegādāt pat 70% preču, kuras agrāk eksportēja Baltkrievija. 

Aļehnoviča vērtējumā Baltkrievija kara rezultātā var zaudēt pat 40% eksporta apjoma. Katrā ziņā arī Baltkrievijas apmeklētājs Ilmārs min, ka kādam no cilvēkiem, kurus viņš saticis kaimiņvalsts apmeklējuma laikā – tolaik eksportējošas rūpnīcas strādniekam –, sankciju un eksporta ierobežojumu dēļ alga samazināta uz pusi: no 700 rubeļiem mēnesī līdz 350 rubeļiem. Pasauli sasniegusi arī informācija, ka tādi lieli un valstij nozīmīgi uzņēmumi kā Baltkrievijas dzelzceļš vai Novopolockas naftas pārstrādes rūpnīca “Naftan” bijuši spiesti ņemt kredītus algu izmaksai darbiniekiem – tā ir neapšaubāma uzņēmuma sliktās finansiālās veselības pazīme.

Kļūt par vietējo, ne tūristu

Atgriežoties pie dažu Latvijas tūristu jūsmīgās attieksmes pret Baltkrievijā redzēto, varētu atzīmēt, ka apjūsmotāji izdara tūristiem tipisku domāšanas kļūdu – ierauga kaut kādu sev nepieciešamu produktu zemākas cenas veikalos un no tā izdara secinājumu, ka viņi šeit varētu dzīvot daudz labāk. Patiesībā šeit tiek pieļautas veselas divas kļūdas, jo dzīvot labāk varētu tikai tad, ja, pārceļoties uz konkrēto valsti, viņi spētu saglabāt savus iepriekšējos ienākumus, kas nebūt nav garantēts. Otrkārt, 

dzīvot lētāk varētu, ja dzīvotu tā, kā dzīvo vietējie iedzīvotāji – pārtiek no produktiem, ko ēd vietējie, un izmanto pakalpojumus, kādus izmanto vietējie. 

Problēma tikai, ka, pārceļoties uz citu valsti, ļaudis parasti negrib fundamentāli mainīt savus dzīves paradumus – viņi vēlas sev ierastos ēdienus, sadzīves preces, dzīvokļu platību un kvalitāti, pakalpojumus un kopējo dzīves stilu – un šāds dzīves veids nebūt nemaksā tik lēti kā vietējo ikdiena. Tādēļ ieiet veikalā un nopirkt to vai citu preci par zemāku cenu ir viena lieta, bet izdarīt secinājumu, ka konkrētajā vietā varētu dzīvot daudz labāk, ir pavisam kas cits. Proti – šādus secinājumus vajadzētu izdarīt daudz uzmanīgāk un tikai pēc nopietnākas izpētes. Minētais attiecas gan uz Baltkrieviju, gan uz jebkuru citu valsti pasaulē – ne velti visi padomu krājumi par pārcelšanos dzīvot uz citu valsti kategoriski iesaka neizdarīt šādu izvēli pēc tūrisma ceļojuma, bet rekomendē pārcelties un padzīvot iecerētajā valstī kaut dažus mēnešus, jo realitātes uztvere abos gadījumos krietni atšķiras.

Tikmēr Baltkrievijas publiski redzamā valsts izkārtne – labi sakoptie ceļi, tīrība un sabiedriskā kārtība, plašs preču klāsts veikalos – daudzos aspektos iekonservēto padomju realitāti daudzu acīm nomaskē tik labi, ka mēle niez to dēvēt par “Potjomkina sādžu”.