Spiegošanā Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka ilgstoši apkalpojusi Maskavas intereses

Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”

“If it looks like a duck, swims like a duck, and quacks like a duck, then it probably is a duck.” Šo amerikāņu teicienu, kas pazīstams ar apzīmējumu “duck test”, ļoti labi varētu attiecināt uz Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas Tatjanu Ždanoku, ja vārdu “duck” tajā aizvieto ar “Krievijas aģents”. šām aDaudzus gadus viņa runājusi, darbojusies un uzvedusies kā Krievijas aģente, un, kā tagad noskaidrots žurnalistikas pētījumā, tierī sazinājusies un koordinējusi savu darbību ar Krievijas specidienesta FSB virsniekiem.

“Apstiprinājums, ka Ždanoka ir Krievijas drošības dienestu aģente Latvijā nebija nekāds pārsteigums,” Eiropas Parlamenta debatēs Strasbūrā 6. janvārī, apspriežot šo jautājumu, atzina EP deputāte Sandra Kalniete. Tā ir taisnība! Pārsteidzošāks Latvijas sabiedrībai bija atklājums, ka iepriekš vērsties pret to traucējušas likuma nepilnības. Kā skaidrojis Latvijas Valsts drošības dienests (VDD): “…līdz 2016. gadam Latvijas normatīvais regulējums neparedzēja kriminālatbildību par palīdzību ārvalstij vai ārvalsts organizācijai vērsties pret Latvijas Republiku. Tāpēc mediju saturā publicētās vēsturiskās epizodes, kuras attiecas uz 2005. līdz 2013. gadu, nekvalificējās kā noziegums. Lai arī VDD vērtējumā šāda veida darbības radīja draudus mūsu valstij, par ko dienests vēsturiski ir informējis gan tā laika valsts amatpersonas un lēmuma pieņēmējus, gan sabiedrību, tomēr personas saukšana pie kriminālatbildības par šāda veida darbībām nebija iespējama.” Kā vēl vienu šķērsli, kas nav ļāvis agrāk ierobežot Ždanokas aktivitātes, VDD norāda Eiropas Parlamenta deputātes statusu un tā nodrošināto tiesisko imunitāti.

“Mēs vēl atgriezīsimies!”

Ždanoka ir bijusi EP deputāte gandrīz 20 gadus, un tā izrādījusies ļoti piemērota pozīcija Krievijas interešu īstenošanai. Tomēr viņas kā politiķes darbība ir bijusi daudz ilgstošāka un par tās atskaites punktu uzskatāms pagājušā gadsimta 80. gadu beigas – 90. gadu sākums. PSRS sabrukuma laiks, kad Latvijas Universitātes augstākās matemātikas katedras docente kļuva par vienu no redzamākajām Latvijas neatkarības pretiniecēm un padomju iekārtas saglabāšanas atbalstītājām.

Ar šādu pozīciju viņa 1990. gadā tika ievēlēta Latvijas PSR Augstākajā Padomē, kur kopā ar citiem frakcijas “Līdztiesība” dalībniekiem centās dažādi sabotēt Latvijas neatkarības centienus, ko atbalstīja Latvijas Tautas fronti pārstāvošais deputātu vairākums. Pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās Maskavā vecās iekārtas atbalstītāji cieta politisko sakāvi – PSRS beidza savu eksistenci. Pametot toreizējo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēku Rīgā, Ždanoka televīzijas kameru priekšā krievu valodā pašpārliecināti iesaucās: “Mēs vēl atgriezīsimies!” Teikto varēja tulkot dažādi: gan plaši, ka PSRS vēl tiks atjaunota, gan šauri un personiski, ka pati Ždanoka gatava turpināt savu pret Latvijas valsti vērsto darbību arī jaunajos apstākļos.

Viņa ātri apguva jaunos spēles noteikumus un atslēgvārdus (“cilvēktiesības”, “minoritāšu tiesības”, “antisemītisms”, “nacisma atdzimšana” u..c), kas varēja noderēt, jo tika sensitīvi uztverti Eiropas Savienībā un NATO – struktūrās, kur neatkarību atguvusī Latvija centās pēc iespējas ātrāk iekļauties. Par vienu no Ždanokas mērķiem kļuva šo procesu bremzēšana. Viņas vadītā partija ieguva nosaukumu “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (“PCTVL”), tāpat viņa kopā ar domubiedriem izveidoja Latvijas Cilvēktiesību komiteju, kas pēc veidola atgādināja nevalstisku organizāciju, bet patiesībā bija tāda kā partijas filiāle, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem bija gatavot par Latviju sūdzības dažādām starptautiskām organizācijām.

Šīs aktivitātes ļoti bieži pārklājās ar Krievijas darbībām, tomēr Latvijas politikā Ždanokas ietekme 90. gados bija neliela, pat neskatoties uz to, ka atsevišķi “PCTVL” pārstāvji tika ievēlēti parlamentā vai pašvaldībās. Pašai Ždanokai piedalīties nacionālajās vēlēšanās liedza likuma ierobežojumi bijušajiem čekistiem un tiem, kas 1991. gadā bija aktīvi darbojušies pret Latvijas neatkarību. Ždanoka to vairākkārt nesekmīgi mēģināja apstrīdēt tiesā. Viss mainījās 2004. gadā, pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kad Saeima ar nelielu balsu vairākumu nolēma šos ierobežojumus neattiecināt uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tajā pašā gadā Ždanoka kļuva par EP deputāti.

Pateicoties Putinam

“Viņa uz Latvijas politiskās skatuves atdzima, tikai pateicoties Putinam, un tagad ar līdzgaitniekiem demonstrē, ka Putinam ir taisnība it visā, ko viņš dara un darīs nākotnē,” 2014. gadā intervijā “Latvijas Avīzei” norādījis publicists Igors Vatoļins, kurš no iekšpuses labi pārzināja tā dēvēto krievvalodīgo vidi Latvijā. Tagad klāt nākušie fakti, ka Ždanoka koordinējusi darbību arī ar Krievijas specdienestiem, tikai papildina jau iepriekš zināmo informāciju par viņas sadarbību ar Krievijas politiķiem un tā sauktajām “tautiešu” organizācijām, kas pēc Putina nākšanas pie varas 1999. gadā ieņēma arvien nozīmīgāku lomu Krievijas ārpolitikā.

Kā tas izpaudās? Lūk, piemērs no 2007. gada “PCTVL” kongresa, kuru klātienē vēroju kā “Latvijas Avīzes” žurnālists. Uz pasākumu personīgi ieradies Krievijas Valsts domes deputāts Konstantīns Zatuļins, kurš no tribīnes publiski atzīstas mīlestībā pret Ždanokas partiju. Apsveikumu atsūtījis arī Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, savukārt īpašu video uzrunu – Federācijas Padomes spīkers Sergejs Mironovs, kurš “PCTVL” dēvē par “vienu no ietekmīgākajām partijām Latvijā”.

Viena no galvenajām kongresa tēma – tolaik nesen notikušie t.s. “bronzas nakts” nemieri Tallinā (tagad tā tiek vērtēta kā pirmā vērienīgā Krievijas hibrīdoperācija ar mērķi iejaukties citas valsts politikā). Uz Ždanokas partijas kongresu ieradušies galvenie Tallinas nemieru rīkotāji, kas apvienojušies grupējumā “Nakssardze” (krievu valodā «Ночной дозор» – pēc tolaik Krievijā populārās filmas nosaukuma). “Igaunijā aug nacisma graudi,” paziņo viens no atbraukušajiem, kā “pierādījumu” demonstrējot brošūriņu, kas esot izdota par godu Hitlera dzimšanas dienai. “Es aizvedīšu to uz Strasbūru,” smaidot sola Tatjana Ždanoka.

Krievu valoda, Krimas referendums, vizīte pie Asada un “neonacistu” meklēšana

Tieši Krievijai vajadzīgo vēstījumu “nogādāšana” uz Briseli vai Strasbūru šajā laikā kļuva par nozīmīgāko Ždanokas misiju, kamēr Latvijā viņas loma bija kļuvusi diezgan margināla, jo “PCTVL”, kas vēlāk tika pārdēvēta par “Latvijas Krievu savienību” konkurencē par krievu vēlētāju balsīm arvien vairāk zaudēja Nila Ušakova vadītajai “Saskaņai”.

2012. gadā Ždanoka mēģināja vākt parakstus, lai krievu valodu noteiktu par Eiropas Savienības oficiālo valodu, politisko atbalstu šim mērķim mēģinot gūt pie grupas “Eiropas Brīvā alianse”, apgalvojot, ka tā vienlaikus varot cīnīties arī par basku, bretoņu, velsiešu, galīsiešu un frīzu valodas tiesībām. ES likumdošanā noteikts, ka par ES oficiālo valodu var kļūt kāda no dalībvalstu oficiālajām valodām, un par jaunas valodas iekļaušanu oficiālajā saimē jābūt vienprātīgam ES dalībvalstu atbalstam, bet šai Ždanokas aktivitātei, tāpat kā daudzām citām, mērķis bija nevis pats lēmums, bet gan informatīvā fona veidošana, kuru tālāk aktīvi izmantoja Kremļa propaganda. Arī pati Ždanoka bieži tika intervēta Krievijas televīziju gatavotajos sižetos, ar obligātu norādi “Eiropas Parlamenta deputāte”.

Vēl nozīmīgāk tas kļuva pēc 2014. gada Krimas aneksijas un sekojošās Krievijas agresijas Austrumukrainā. Maskavai tolaik bija ļoti būtiski parādīt, ka Rietumi nav vienoti nosodījumā, bet daļā Eiropas sabiedrības Krievijas prettiesiskā rīcība tiek uztverta ar izpratni. “Latvijas Krievu savienība” 2014. gada pavasarī Rīgā rīkoja piketu un gājienu it kā Krimas iedzīvotāju atbalstam, bet patiesībā paužot atbalstu Krimas aneksijai, tikmēr Ždanoka kopā ar savu palīgu 2014. gada 16. martā kā novērotāji piedalījās Krimas “referendumā”. Vēlāk viņa pat mēģināja šo braucienu noformēt kā EP komandējumu, lai saņemtu par to atmaksu – tas gan tika noraidīts, taču arī nekāda asāka pretdarbību no EP puses pret Ždanoku nesekoja, lai gan viņas līdzdalība Krievijas noziegumā pret citas valsts suverenitāti bija nepārprotama. “Krimas tautai ir tādas pašas tiesības uz pašnoteikšanos, kādas jau ir izmantojušas desmitiem Eiropas tautu,” tolaik, atbilstoši Kremļa propagandas priekšrakstiem, Ždanoka apgalvoja intervijā ziņu aģentūrai LETA, noklusējot par Krievijas lomu šajos notikumos. Vēlāk Ždanokas vadītā Latvijas Krievu savienība arī parakstīja sadarbības līgumu ar okupētās Krimas valdošo partiju.

Vēl viena Krievijai noderīga darbība bija Ždanokas 2016. gada brauciens uz Sīriju, lai tā paustu atbalstu diktatoram Bašaram el Asadam. Tas sakrita ar laiku, kad Putins bija izlēmis aktīvi iesaistīties Sīrijas konfliktā un starptautiskajā arēnā uzstājas kā tuvākais Asada sabiedrotais.

Laikā no 2014. līdz 2022. gadam Ždanoka ir nodarbojusies gan ar Ukrainas, gan Latvijas demonizēšanu, izplatot dezinformāciju un mēģinot tām piekarināt “nacistu” un “antisemītu” birkas.

“Mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka krievi un krieviski runājošie [Latvijā] ir tādā pašā situācijā kā ebreji pirms Otrā pasaules kara,” Eiropas Parlamenta telpās organizētā konferencē 2019. gadā apgalvoja Ždanoka. Arī pašlaik, mēģinot attaisnot gaismā nākušos faktus par savu sadarbību ar Krievijas specdienestiem, Ždanoka cenšas iestāstīt, ka tas viss tiek darīts tikai tāpēc lai novērstu uzmanību un patraucētu viņas organizētajam pasākumam par Holokaustu un “neonacisma atdzimšanu Eiropas Savienības valstīs, taja skaitā Latvijā”.

Kā zināms, tieši ar pamatojumu par “denacifikācijas” un “demilitarizācijas” nepieciešamību Putins 2022. gada 24. februārī sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.

Latest news
Related news

LEAVE A REPLY

Please enter your comment!
Please enter your name here